Atgriežos mājās

Pēc garām pārdomām tomēr esmu nolēmusi šo blogu likvidēt.

Ne jau likvidēt, bet atgriezties pie vecās sistēmas- rakstīšu visu iekš sava pamatbloga- http://www.redijs.wordpress.com. Atmest lasīšanu netaisos, tāpēc turpmāk iespaidi par izlasīto būs atrodami pie visa pārejā.

Advertisements

Imants Ziedonis un viņa epifānijas

Ja mani pamodinātu nakts vidū un pajautātu, kas ir mans mīļākais latviešu rakstnieks, es ne sekundi nešaubītos un pateiktu- Ziedonis! Tik vienkārši. Ja ar ārzemju vai krievu literatūru es nevarētu pateikt tikai vienu vārdu, tad latviešu literatūras gadījumā viss ir skaidrs. Tikai nedomājiet, ka uzskatu, ka latviešu literatūrā nav ko lasīt, nebūt nē. Vienkārši te man viss ir skaidrs kā diena. Man ir divas lielas mīlestības prozā un dzejā- Imants Ziedonis un Austra Skujiņa(par viņu nesen te rakstīju). Pat abu autoru grāmatas man stāv blakus grāmatplauktā.

Bet, ja jautātu, kas tieši no Ziedoņa man patīk, tad atbilde arī šoreiz būtu tik pat viennozīmīga- epifānijas. Ja es savulaik(ļoti, ļoti sen) nebūtu sev atklājusi epifānijas, es būtu pavisam cits cilvēks šodien.

Kāpēc pēkšņi tāda mīlestība pret epifānijām? Grūti izskaidrot… Tas vienkārši uzrunāja kaut ko manī un es sapratu, ka tas ir mans. Īstenībā, epifānijas pat grūti nosaukt par prozu, tās nav arī dzejoļi, kaut gan tām bieži piemīt dzejas liriskums un ritmiskums.  Pats Ziedonis tās sauc par atklāsmēm un “dievdarbiem”, bet man tās ir kā tādi dvēseles kliedzieni( labā nozīmē). Turklāt, kliedzieni par visu- par sāpēm, par mīlestības skaistumu, par netaisnību un debesu tuvumu, par draudzību un naktstauriņiem, un par cilvēka ceļu- par visu, kas uzrunā. Taču šie kliedzieni neskan kā kliedzieni- spalgi un biedējoši, bet gan kā dziesmas.

Es tik bieži pārlasīju Ziedoņa epifānijas, ka dažas jau zinu no galvas.   Kad jābrauc uz ilgu laiku prom no Latvijas, es vienmēr ņemu epifānijas līdzi, jo nekas cits tā nepalīdz un nenomierina kā epifānijas. Lasi tās un jūti kā smaržo siens vasaras naktīs Latvijas pļavās.

Nepublicēšu te nevienu pilnībā, tikai pāris citātus:

“Kaut kāds nelaimes tuvums ir tavās acīs, bet tu smejies un esi laimīgs, vēl nekā nezinādams. Man gribās tev to pateikt, bet negribas sāpes darīt.”

” Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokas, bet kādam ir nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais?”

“Skumji skatīties, kā svarcēlājs stieni spiež un nolaiž atpakaļ. Kad daiļslidotāja lec, saspīlēti baidoties, nokrīt vai tikko noturas, viņa rāda man cilvēka spēju robežu. Kad māte kliedz uz saviem bērniem, viņa man rāda savu spēju robežu. Viņi saka man: tālāk nav kur iet. Ar to viņi noliedz sevi. Un noliedz mani. Mēs nezinām, cik grūti ir vanagam, kas stāv debesīs un nekustina spārnus. Vanags to nerāda un mums tas nav jāredz.”

Veniamīns Jerofejevs. “Maskava-Gailīši”. Венедикт Ерофеев. ” Москва — Петушки”

Tāda maza, ar pirmo skatienu ne ar ko neuzkrītoša grāmata. Bet iekšā! Kas ir iekšā!

Domāju, ka grāmata patīs ne katram, jo visu grāmatu autors apraksta savu dzeršanas kultūru- cik un kur vakar izdzēra, ar ko mazināja “pohas”, kādus prātam neiedomājamus un organismam nepieņemamus kokteiļus ir izdomājis u.t.t Pieklājīgs, kārtīgs un paviršs cilvēks jau pēc pāris lapām atmetīs ar roku un grāmatu noliks dziļi skapī, ja vispār neizmetīs. Bet tāpēc jau šīs cilvēks arī ir paviršs un neredz neko vairāk par šo dzērāja muldēšanu, kas, starp citu, vēl ir pārpildīta ar necenzēto leksiku. Bet aiz šīs muldēšanas ir tik daudz kā! Un starp šiem lamuvārdiem var saskatīt tik dziļu dvēseli, tik izglītotu prātu, kas, diemžēl, ir spiests dzīvot alkohola mucā, ko iemieso galvenā varoņa ķermenis. Un sanāk, ka vienā cilvēkā vienlaikus ir tika daudz visa kā absolūti nesavienojamā un savā starpā pretējā.

Taču ir tāds cilvēks un viņam kaut kā jāsadzīvo ar tādu sevi, turklāt, gribās taču arī mīlēt, un, lai ir draugi, un cilvēki lai sliktu nedomā…

Fransuāza Sagāna. Esiet sveicinātas, skumjas.

Dziļi, izjusti un ļoti patiesi par jūtām. Mīlestības pārdzīvojumi un sirdsapziņas pārmetumi, kas nomoka vienu jaunu un pavisam nepieredzējušo būtni.

Stāsts par to, ka visrūpīgāk saplānotas sazvērstības var sagādāt nepatīkamus pārsteigumus. Visām pusēm.

Grāmata laikam tāda sievišķīga, jo daudz visādu sīkumu, daudz rakņāšanās sevī, daudz pārdomu, pirms spert kādu soli. Neskatoties uz skumjām, grāmata nes sevī īstas vasaras noskaņu- tādas vasaras, kas var būt tikai Francijā, tikai piekrastē. Vasara, kad cilvēki pamet savus lepnus namus lielajās un dižajās pilsētās, pārceļas uz kādu lauku reģionu kalnos vai pie jūras un vienkārši bauda dzīvi, lasot grāmatas, klausoties mūziku un vienkārši ļaujas dabas skaistumam.  Vismaz man grāmata atgādināja par manu Francijas vasaru, pilnu ar siltumu un bezrūpību, vidusjūras vakariņošanu, peldēšanos nakts vidū un ilgām pastaigām kalnos.

“Skumjas- šajā skaistajā un nopietnajā vārdā es vilcinos nosaukt svešādo sajūtu, kas pārņem mani tik klusi un neatlaidīgi. Tās ir tik sarežģītas, tik egoistiskas jūtas, ka man gandrīz kauns par tām, jo skumjas man vienmēr šķitušas godājamas. Es vēl nepazīstu skumjas, nē, bet apnīcību, nožēlu, retāk sirdsapziņas pārmetumus- tos gan. Šodien pār mani nolaižas kaut kas satraucošs un maigs kā  zīds un atšķir no pārējiem.

Tajā vasarā man bija septiņpadsmit gadu un es jutos ļoti laimīga. “Pārējie” bija mans tēvs un Elza- viņa mīļākā.”

Austra Skujiņa. Krizantēmu sniegs.

Jāatzīstas, ka no latviešu dzejniecēm Austra Skujiņa ir mana favorīte.  Es pirmo reizi netīšām uzduros viņas dzejoļu grāmatai bibliotēkā klasē 10.jā un biju ļoti pārsteigta par to, cik ļoti viņas dzeja mani uzrunā. “Noriju ” grāmatu pa vienu vakaru un sāku interesēties par pašu dzejnieci. Vēlāk uzzināju, ka vienu vakaru viņa izdarīja pašnāvību- noleca no tilta Daugavā.

Viņas dzeja ir neaprakstami skumja, kaut kādas toreiz vēl nesaprotamas nolemtības pilna, pat tie dzejoļi, kas ir par mīlestību. Un vēl viņas dzejā ir tāda ļoti veidenbaumiskā, ļoti. Saprotams, ka 23 gados dzejnieks vēl atrodas sevis un pareizā stila meklējumos, taču Austrai Skujiņai šie 23 gadi bija viss viņas mūžs… Droši vien, ja nebūtu tā lēmuma, ja nebūtu Daugavas 4.augusta rītā, ja būtu kāds, kas saprot blakus, tad mēs verātu baudīt daudz vairāk no viņas dzejas. Bet nevaram un jāsamierinās ar to, kas ir.

Ver durvis klusāk

Ver durvis klusāk ciet, lai nesatrūkstas miers,
Kas gurdos plakstus dus jau stundām ilgi.
Kā sirdi nomāc sāpju smagums liels,
Tā domas slāpē nebūtības migla.

Pār galvu tumsas kapa smiltis brūk…
Kaut būtu ceļi vēl kā senāk vaļā-
Es laukā izietu pret sauli lūgt,
Lai mirkli ļauj vēl pabūt zemē zaļā.

Ver durvis klusāk ciet un nejautā vairs man,
Aiz kura zemes raga grima sapņu barka.
Daudz dzirdēts jau, kā trūkstot stīgas skan, -
Bet dzīves vekselim cik jāliek zīmogmarka?

Un vēl man ļoti iepatikās Jāņa Grota vārdi:” Viņa dzīvoja un aizgāja bojā it kā uz kādas jaunas un apsolītas zemes robežām, jo jaunā dzejniece ar visu savu sirdi, dzīvi un dzeju piederēja tai šķirai, kas katru dienu iet cīņā par jaunu pasauli.”

Vairāk Austras Skujiņas dzejas var atrast te:

http://www.letonika.lv/literatura/read.aspx?f=1&r=156#2190988

Mihails Dimovs. Bērni raksta Dievam

Дымов Михаил. Дети пишут Богу

Patiesībā, šāda veida grāmata ir arī amerikāņu rakstniekam Stjuartam Hemplijam, gan jau arī vēl kadam. Bet nepadara šo grāmatu sliktāku, nekādā veidā. Stāsts par to, ka bērni skatās uz pasauli, cilvēkiem un Dievu savādāk- patiesāk, atklātāk, neierobežotāk. Grāmatā apkopoti dažādu bērnu- 1.-4.klašu skolnieku- domas, lūgumi, jautājumi Dievam. Grāmata sarakstīa krieviski, es te mēģināju pārtulkot to, kas visvairāk iepatikās. Šīs būs mans garākais ieraksts. 😀 Bet nu, ir vērts izlasīt. Es sen nebiju tā smejusies caur asarām par literatūru. Atvainojos par savu nemākulīgo tulkojumu. Oriģināls ir atrodams te http://lib.babr.ru/index.php?book=2890. Pastāstiet, kurš jums iepatikās visvairāk?

  • Tu citas valstis arī apkalpo?
  • Nu, labi, vecākiem mani atnesa stārķis, bet viņam kas mūs piegādā?
  • Es drīkstu nemirt?
  • Redzēju, ka baznīcā sveces pārdod, tas tavs bizness, jā?
  • Es izlasīju, ka Kristus ir ebrejs. Tad sanāk, ka tu arī esi ebrejs, ko?
  • Katoļiem ir viens Dievs, luterāņiem- otrs, pareizticīgajiem- trešais, musulmaņiem- ceturtais, jūdiem- piektais… Tad cik jūs tur galu galā esat?
  • Kāpēc cilvēki sākumā iemīlās, bet pēc tam klusi raud?
  • Pirmie taču sāka dzemdēt vīrieši, atceries taču Ādamu un ribu. Kas tev tur tik ļoti neiepatikās un tu uzgrūdi šādu darbu sievietēm?
  • Kāpēc nabagi ubago pie baznīcas? Lai tu redzētu un atzīmētu, kurš iedeva?
  • Parunāsim kā vīrietis ar vīrieti. Tev mana Liene patīk? Ja nepatīk, tad kāpēc tu izdarīji tā, ka es visu laiku uz viņu skatos. Un, ja patīk, tad kāpēc viņa uz mani neskatās?
  • Kā tu tur debesīs dzīvo? Tev viss ir? Varbūt vajag ko?
  • Ko var izdarīt dzīvē, lai mamma mani nesistu?
  • Kā tu domā, būs mums normālā pasaule vai ne?
  • A kā tu atšķir sieviešu dvēseli no vīriešu? Pēc krāniņiem?
  • Zini, ir tāds kauns būt nabagam ne par ko.
  • Uz zemes ir tik daudz ciešanu un nelaimju, lai cilvēkiem nebūtu žēl mirt?
  • Dažādās grāmatās Tevi apraksta dažādi. Kur var dabūt tavu fotogrāfiju? Kaut švaku…
  • Kāpēc dzīvnieki agrāk mācēja runāt, bet tagad vairs ne? Nu atceries, pat Čūska runāja ar Ievu.
  • Kāpēc dzīvi dod tu, bet atņemt to var jebkurš?
  • Ar tevi nekad nav gadījies tā, ka kāds tev patīk, bet viņš pat neskatās uz tavu pusi?
  • Kāpēc, kad mīli, tad patīk viss, par putra.
  • Cik reizes es kļūdīšos mīlestībā? Trīs reizes jau ir.
  • Kādas firmas mašīna Tev ir? Dievišķīgā?
  • Kāpēc tu izveidoji pasauli tādu, ka mamma raud, kad saplēš zeķubikses?
  • Vai tad laime nav domāta visiem cilvēkiem?
  • Dievs, atsūti man līdz svētdienai ideju, ka no 3 dolāriem uztaisīt sešus. Tikai to, lai aizņēmos no kāda, nesūti. Šo ideju tu man atsūtīju uz pirmajiem 3 dolāriem.
  • Izdari tā, lai arī pēc visas mūsu ģimenes nāves mēs arī tai pasaulē būtu kopā. Mammai arī paradīzē bez mums būs elle.
  • Ieslēdz, lūdzu, sauli, jo mums atslēdza elektrību mājās un vecmāmiņai ir auksti.
  • Izdari tā, lai Tu vienmēr dzīvotu pārticībā, lai Tev būtu laba māja un daudz naudas. Un atceries to, kurš Tev novēlēja šo visu.
  • Iedod veselību, laimi mammai, vecmammai un onkulim Fedjam, onkulim Sašam, onkulim Borjam un visiem citiem maniem tētiem.
  • Man nesen nozaga 35 santīmus. Izdari tā, lai tas, kas tos nozaga, tos pazaudētu, bet es atrastu. Un tad viņš noteikti Tev palūgs tos atrast un mēs zināsim, kurš ir zaglis. Un tad mēs ar Tevi viņam sadosim.
  • Izdari tā, lai man būtu labs rokraksts, tad es labi pierakstīšu kontroldarbu un Tev taču pašām būs vieglāk rakstīt.
  • Iedod man paklausīgus vecākus.
  • Aizpūt no Černobiļas radiāciju.
  • Izdari tā, lai uz Zemes salūztu visi ieroči.
  • Lūdzu, izdari tā, lai mamma vienmēr sistu pretī tētim.
  • Sarīko man ilgu un smieklīgu dzīvi.
  • Kad es nomiršu, negribu nedz uz elli, nedz uz paradīzi. Gribu pie Tevis.
  • Izdari tā, lai mamma un tētis salabtu. Lūdzu, es atmetīšu smēķēšanu.
  • Ne sev prasu, cilvēcei. Izdari tā, lai visi dzīvotu vismaz par 11 gadiem ilgāk, nekā pienākas.
  • Piedod man manus grēkus Dievs un padari svētu jau no bērnības.
  • Piedzemdē man māsiņu, jo ar brāli ir garlaicīgi.
  • Atgriez manus vecākus bērnība, es tad draudzētos ar mammu, bet patēvam sadotu.
  • Gribu, lai mana dzimšanas diena būtu nevis reizi gadā, bet vismaz piecas. Ne dāvanu dēļ, es tad biežāk redzētu tēti.
  • Lai visi, uz kuriem es paskatīšos, smaidītu.
  • Gribu klusas, mierīgas vecumdienas. [Juris, 1.klase]
  • Mīļais Dieviņ, man ir pazudis naudasmaks. Man neko nevajag, tikai piemet 8 santīmus.
  • Kad mans suns pametīs Zemi, paņem viņu pie sevis. Tev būs īsts draugs. Ved viņu čurāt un kakāt pulksten septiņos. Ēd viņa visu, nebļauj uz viņu, jo viņa var iekost.
  • Neieskaiti dzīvē laiku, ko mēs tērējam lūgšanām. Vajag taču domāt!
  • Lai man vienmēr būtu 16 gadi. [Jānis, 3.klase]
  • Izdari tā, lai cilvēkam piedzimstot, viņam piešķirtu rezerves kājas, rokas, krāniņus un citus dzīvei nepieciešamus orgānus.
  • Gribu, lai tu dzīvotu uz Zemes.
  • Davai sarunāsim Dievs, es ticu Tevī, tu – manī.
  • Palīdzi man pārvarēt tieksmi pēc mūsu skolotājās. Viņa taču ir veca. [Vagāns, 2.klase]
  • Tu taču esi katrā cilvēkā, pastāsti viņai, cik ļoti viņa man patīk. Pats es kautrējos.
  • Glābj cilvēkus ne no grēkiem, bet no vientulības.
  • Saka, ka kaķis vienmēr guļās uz saimnieka slimās vietas. Tāpēc, kad mūsu tētis apguļas, kaķis Leopolds uzreiz lec viņam uz galvas. Mēs smējāmies, bet tētis dusmojas.
  • Es vēl neesmu garšojis kēksus. Varbūt īsts vecums vēl nav pienācis?
  • Es nekad nespēšu aizmirst tēta acis, kā viņš uz mani skatījās, kad mamma, saķerot mani aiz rokas, gāja no viņa prom uz mūžu. Dievs, pasaki- cik sver asara?
  • Man ļoti patīk āboli. Tas man senču aicinājums?
  • Saka, Dievs, ka tu esi mīlestība. Piedod, bet mīlestība ir Irēna.
  • Vecāku sapulcē skolotāja teica par mani tik daudz laba, it kā es būtu miris.
  • Kāds sakars ribai, kad taisa cilvēku?! Nevajag man te bla-bla-bla, Dievs.
  • Rīt iešu uz baznīcu un izstāstīšu tev superīgu anekdoti par ateistiem. Pārsmiesies!
  • Nu ko, Santu tomēr pārveda uz citu skolu! Tagad esi apmierināts!? Es 17 reizes tev lūdzos, svecīti Tev ieliku baznīcā, pat zobus pirms gulētiešanas tīrīju, bet tev pofig. Dzīvo tagad bez manis! [Sergejs, pats zini kura klase]
  • No mīlestības nemirst, no mīlestības vienkārši nedzīvo.
  • Ja tu sataisītu sievieti pirmo, tev nevajadzētu čakarēties ar ribām.
  • Kad otrreiz atnāks Jēzus Kristus? Vajadzētu taču sagatavoties, lai nebūtu kā pirmajā reizē.
  • Labi tev Dievs, ar Visocki draudzējies.
  • Dieviņ, ielūdzu tevi uz manu dzimšanas dienu, kas notiks 4.augistā pulksten 14.00. Gaidīšu. Ja nav naudas, nāc bez dāvanas.
  • Man liekas, ka tu paņem mūsu talantīgākus cilvēkus tāpēc, ka tev viņi arī patīk.
  • Tu kādreiz esi dalījis vistas stilbiņu uz 6 daļām? Bet mēs tā pusdienojam katru dienu.
  • Atklāšu tev noslēpumu – kad es redzu vientuļu sievieti, man paliek kauns par tevi. [Armens, 4.klase]
  • Es vēl esmu maza, mācos trešajā klasē, grēku pagaidām nav, bet taisās.”

Gabriels Garsija Markess. Mīlestība holeras laikos

Viens no tiem neticamiem stāstiem, kuros tik ļoti gribās ticēt. No prozas pagaidām skaistākais stāsts par mīlestību, ko esmu lasījusi. Un ar Romeo un Džuljetu to pat nevar salīdzināt- viņi mīlēja ātri, kaislīgi, neprātīgi- kā to dara jaunībā. Bet te- par mīlestību, kas, kā labākie franču vīni, ar gadiem paliek tikai labāka.

Saka, ka īsta mīlestība gaida. Bet cik ilgi? Jebkuram cilvēkam taču ir kaut kāds pacietības kalngals. Bet tikai ne šī stāsta varonim. Viņš gaidīja savu pirmo, vienīgo un īsto mīlestību. Gaidīja ilgi. Gaidīja PIECDESMIT TRĪS GADUS, SEPTIŅUS MENEŠUS UN VIENPADSMIT DIENAS.

Jūs teiksiet, ka tā ir paranoja, ka neviens cilvēks pie pilnā saprāta negaidīs tik ilgi, nemocīs sevi, jo ir spiests dzīvot ar savu mīļoto vienā pilsētā, gandrīz blakus, redzēt viņu, skaistu un priecīgu kopā ar citu. Sapņot par viņu katru dienu un nakti, atcerēties viņas smaržu arī pēc piecdesmit trim gadiem. Hmm, bet kurš teica, ka mīlestība neliek cilvēkiem zaudēt prātu?!

PIECDESMIT TRĪS GADUS, SEPTIŅUS MENEŠUS UN VIENPADSMIT DIENAS nemeklēt citu laimi, nesapņot par sievu un bērniem, par skaistiem svētdienu rītiem ģimenes lokā uz terases, neuztraukties par milzīgu uzņēmumu, kuru neviens nemantos un cerēt, ar visu sirdi un prātu cerēt, ka viņa kādreiz padosies un vienu reizi no tūkstošiem nenoraidīs viņa piedāvājumu.

Mīlestība paliek mīlestība jebkādos laikos un visur, bet īpaši stipra un asa tā paliek, kad nāve jau tuvojas. Mīlestība vēl vairāk, nekā nāve, nezina nekādas robežas.

Tiešām fantastisks stāsts. Mani ļoti iepriecināja valoda, sen nebiju lasījusi tik baudāmu tulkojumu( oriģinālvalodā man pagaidām nav pa spēkam).

Lasīju krieviski, bet, kad atgriezīšos Latvijā, noteikti izlasīšu vēlreiz latviski, lai vēlreiz izbaudīt un salīdzināt.

IESAKU!

Kurts Vonnegūts. Titāna sirēnas.

Grāmata par Galaktiku, Zemes un tās iedzīvotāju lomu citu civilizāciju plānos, cilvēku izmantošanu. Varbūt kāds teiktu, ka par mīlestību, jo galvenais varonis beigās tomēr iemīlēja sava bērna māti, taču man tā nelikās. No skaistā un cēlā tur ir tikai stāsts par draudzību, kas nomira, kad viens draugs bija spiests nožņaugt otru.

Pastāstīšu par to daļu, kur stāsta par notikumiem uz Marsa, patiks tā ne katram, jo ir visai specifiska. Tur stāsta par cilvēkiem, ko piespiedu kārta atveda uz Marsu, viņi dienē Marsa armijā, kas gatavojas uzbrukt Zemei. Tā ir diezgan nožēlojama sabiedrība, jo tur ir tikai vairāki simti patstāvīgi domājošo cilvēku, kas komandē pārējos. Viņiem, atšķirībā no ierindniekiem, galvās nav antenu, kas uztver signālus un liek pildīt visus generāļu pavēles. Par to, ka cilvēks mēģina pretoties antenas signāliem, domā par lietām, kas nav ieprogramētas, viņu sūta uz atmiņas tīrīšanu, kur iztīra visu, ko cilvēks līdz šim zināja un iemāca no jauna pašas nepieciešāmākās lietas.

Šis nav pirmais Vonnegūta darbs, ko lasu. Lasīju “Cilvēks bez valsts” un biju lielā sajusmā. Taču šoreiz esmu vīlusies.

Grāmatas pirmās 3 nodaļas lasīju gandrīz 2 nedēļas un visu laiku mani nepameta doma, ka jāmet nost tā grāmata.  Tās pirmās nodaļās likās tik nesakarīgas un, lai autors mani piedod, pastulbas. Bet es, būdams cilvēks sturgalvīgs, nolemu turpināt lasīt. Jāsaka, ka tālāk mans iespaids mazliet uzlabojas, bet ne līdz sajusmai.

Grāmata noteikti patiks tiem, kas aizraujas ar astronomiju, stāstiem par Galaktiku un citām planētām.

Bet es pamēģināšu palasīt vēl kādu Vonnegūta grāmatu, lai  pārliecināties, ka vis nav tik slikti.

Soložeņicins. Vēža palāta

A. Солженицын. Раковый корпус.

Gan nosaukums, gan pirmās lappuses nedz par kaut ko pozitīvu, nedz pārsteidzošu neliecināja. Kārtējais stāsts par jebkādas cerības zaudējušiem cilvēkiem, kas ir bezspēcīgi  nāves priekšā.  Bet tā šķiet tikai līdz brīdim, kad viens no varoņiem ienāk palātā un iepazīstas ar tās iemītniekiem- ļoti savdabīgiem, ar dažādiem raksturiem un dzīvesstāstiem, ar viņu slimībām un neapzinātām bailēm.

Tas, kas šajā grāmatā ir ļoti tieši parādīts, kas burtiski lec ārā no katras lapas ir dzīves attēlojums Padomju Savienībā 50. gados. Autors ir izcili atspoguļojis šo periodu ar tā laika īpatnībām, parādījis tādā šķērsgriezumā, ka lasītājam te jāsmejas, te jāpārlasa atkāpe vēlreiz aiz neticības. Ar dažādu varoņu palīdzību tiek parādīti visi PSRS sabiedrības elementi- parastie strādnieki, nevainīgi izsūtītie, paraug studenti, augsti ierēdņi, neizglītoti laucinieki. Var redzēt, ka cilvēks, kas cīnās par Komunistiskās Partijas pasludināto ideāli, pa karjeras kāpnēm virzoties, šo ideju transformē, pielāgo savām vajadzībām. Un nu jau viņa palātas biedri vairs nav sociālisma vienlīdzīgie brāļi un māsas, tie kļuvuši par neizglītotiem, neveiksmīgiem ļaužiem, ar kuriem tādai augstai personai(ha! parasts ierēdnis, kas nodarbojas ar anketēšanu un regulāri “stučī” aizdomīgus un godīgus pilsoņus) vairs nepienāktos atrasties vienā telpā.

Grāmata rosina uz pārdomām par dzīves jēgu, par nāvi, par to, vai tu pats spētu dzīvot tajā laikā un kādu pozīciju sabiedrībā ieņemtu. Es domāju par to, vai tieksme pēc brīvības tiek ieaudzināta vai tiek mantota…

Bet pats interesantākais, ka uz visu šo sāpju un nolemtības fona notiek brīnums. Ne jau tas, ka cilvēks izārstējas no briesmīgas un neārstējamās slimības, nē. Galvenais varonis Kostaglotovs gandrīz nav redzējis īstās dzīves, jo tā tika pavadīta karojot, esot ieslodzījumā, vēlāk izsūtījumā. Tagad, kad viņam nosaka briesmīgu diagnozi, viņš ir gatavs mirt, viņš nebaidās no nāves, jo nekas labs ne pirms, ne pēc šīs diagnozes viņa dzīvē nav bijis un nebūs.  Bet brīnums- šīs cilvēks iemīlās. Pirmo reizi. Kā mazs zēns.  Šo jūtu pārpildīts, viņš nezina, ko darīt.  Kā citi baidās no nāves, tā viņš baidās no mīlestības.

Jo tuvāk beigām, jo interesantākā sāk šķist viņam dzīve, jo vairāk pretendenšu uz viņa sirdi… Tālāk- lasiet paši. Vienīgais- par beigām es biju ļoti, ļoti pārsteigta.