A. Солженицын. Раковый корпус.
Gan nosaukums, gan pirmās lappuses nedz par kaut ko pozitīvu, nedz pārsteidzošu neliecināja. Kārtējais stāsts par jebkādas cerības zaudējušiem cilvēkiem, kas ir bezspēcīgi nāves priekšā. Bet tā šķiet tikai līdz brīdim, kad viens no varoņiem ienāk palātā un iepazīstas ar tās iemītniekiem- ļoti savdabīgiem, ar dažādiem raksturiem un dzīvesstāstiem, ar viņu slimībām un neapzinātām bailēm.
Tas, kas šajā grāmatā ir ļoti tieši parādīts, kas burtiski lec ārā no katras lapas ir dzīves attēlojums Padomju Savienībā 50. gados. Autors ir izcili atspoguļojis šo periodu ar tā laika īpatnībām, parādījis tādā šķērsgriezumā, ka lasītājam te jāsmejas, te jāpārlasa atkāpe vēlreiz aiz neticības. Ar dažādu varoņu palīdzību tiek parādīti visi PSRS sabiedrības elementi- parastie strādnieki, nevainīgi izsūtītie, paraug studenti, augsti ierēdņi, neizglītoti laucinieki. Var redzēt, ka cilvēks, kas cīnās par Komunistiskās Partijas pasludināto ideāli, pa karjeras kāpnēm virzoties, šo ideju transformē, pielāgo savām vajadzībām. Un nu jau viņa palātas biedri vairs nav sociālisma vienlīdzīgie brāļi un māsas, tie kļuvuši par neizglītotiem, neveiksmīgiem ļaužiem, ar kuriem tādai augstai personai(ha! parasts ierēdnis, kas nodarbojas ar anketēšanu un regulāri “stučī” aizdomīgus un godīgus pilsoņus) vairs nepienāktos atrasties vienā telpā.
Grāmata rosina uz pārdomām par dzīves jēgu, par nāvi, par to, vai tu pats spētu dzīvot tajā laikā un kādu pozīciju sabiedrībā ieņemtu. Es domāju par to, vai tieksme pēc brīvības tiek ieaudzināta vai tiek mantota…
Bet pats interesantākais, ka uz visu šo sāpju un nolemtības fona notiek brīnums. Ne jau tas, ka cilvēks izārstējas no briesmīgas un neārstējamās slimības, nē. Galvenais varonis Kostaglotovs gandrīz nav redzējis īstās dzīves, jo tā tika pavadīta karojot, esot ieslodzījumā, vēlāk izsūtījumā. Tagad, kad viņam nosaka briesmīgu diagnozi, viņš ir gatavs mirt, viņš nebaidās no nāves, jo nekas labs ne pirms, ne pēc šīs diagnozes viņa dzīvē nav bijis un nebūs. Bet brīnums- šīs cilvēks iemīlās. Pirmo reizi. Kā mazs zēns. Šo jūtu pārpildīts, viņš nezina, ko darīt. Kā citi baidās no nāves, tā viņš baidās no mīlestības.
Jo tuvāk beigām, jo interesantākā sāk šķist viņam dzīve, jo vairāk pretendenšu uz viņa sirdi… Tālāk- lasiet paši. Vienīgais- par beigām es biju ļoti, ļoti pārsteigta.
Redija grāmatu skapis 
Komentēt