Grāmata par Galaktiku, Zemes un tās iedzīvotāju lomu citu civilizāciju plānos, cilvēku izmantošanu. Varbūt kāds teiktu, ka par mīlestību, jo galvenais varonis beigās tomēr iemīlēja sava bērna māti, taču man tā nelikās. No skaistā un cēlā tur ir tikai stāsts par draudzību, kas nomira, kad viens draugs bija spiests nožņaugt otru.
Pastāstīšu par to daļu, kur stāsta par notikumiem uz Marsa, patiks tā ne katram, jo ir visai specifiska. Tur stāsta par cilvēkiem, ko piespiedu kārta atveda uz Marsu, viņi dienē Marsa armijā, kas gatavojas uzbrukt Zemei. Tā ir diezgan nožēlojama sabiedrība, jo tur ir tikai vairāki simti patstāvīgi domājošo cilvēku, kas komandē pārējos. Viņiem, atšķirībā no ierindniekiem, galvās nav antenu, kas uztver signālus un liek pildīt visus generāļu pavēles. Par to, ka cilvēks mēģina pretoties antenas signāliem, domā par lietām, kas nav ieprogramētas, viņu sūta uz atmiņas tīrīšanu, kur iztīra visu, ko cilvēks līdz šim zināja un iemāca no jauna pašas nepieciešāmākās lietas.
Šis nav pirmais Vonnegūta darbs, ko lasu. Lasīju “Cilvēks bez valsts” un biju lielā sajusmā. Taču šoreiz esmu vīlusies.
Grāmatas pirmās 3 nodaļas lasīju gandrīz 2 nedēļas un visu laiku mani nepameta doma, ka jāmet nost tā grāmata. Tās pirmās nodaļās likās tik nesakarīgas un, lai autors mani piedod, pastulbas. Bet es, būdams cilvēks sturgalvīgs, nolemu turpināt lasīt. Jāsaka, ka tālāk mans iespaids mazliet uzlabojas, bet ne līdz sajusmai.
Grāmata noteikti patiks tiem, kas aizraujas ar astronomiju, stāstiem par Galaktiku un citām planētām.
Bet es pamēģināšu palasīt vēl kādu Vonnegūta grāmatu, lai pārliecināties, ka vis nav tik slikti.
Redija grāmatu skapis 